Publikācija

Latvijas Republikas Senāts 2023. gada 5. jūlija spriedumā lietā Nr.C29244819 norādīja, ka priekšlīgums ir līgums, kura labprātīga neizpilde dod tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu tiesas ceļā. Tiesa var noteikt (konkretizēt) galvenā līguma būtiskās sastāvdaļas, ja tās, ievērojot priekšlīguma saturu, ir nosakāmas.[1]

Ar minēto spriedumu tika precizēta priekšlīguma noslēgšanas juridisko seku izpratne, kas bija veidojusies atbilstoši tiesu praksei vairāk kā 10 gadu garumā. Proti, tika uzskatīts, ka priekšlīgums nerada nevienai pusei tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu, bet gan tikai pieļauj iespēju prasīt zaudējumu atlīdzināšanu no puses, kura atsakās noslēgt galveno līgumu. Minētā atziņa pamatota ar argumentu, ka gadījumā, ja priekšlīgums tiktu uzskatīts par tiesisko darījumu, kas rada tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu, tiktu pārkāpts līdzēju privātautonomijas princips, proti, tiesība pašam izvēlēties, ar ko, kad un kā saistīties. Tikai izņēmuma gadījumā ir iespējams konstatēt, ka, slēdzot priekšlīgumu, faktiski notikusi galīgā vienošanās, piemēram, par pirkumu.[2]

Savukārt minētajā spriedumā Senāts norādīja, ka arguments par privātautonomijas pārkāpšanu, ja pieļautu, ka priekšlīgums rada tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu tiesas ceļā, ir nepamatots, jo atbilstoši privātautonomijas principam to var ierobežot kā likumdevējs ar likuma palīdzību, tā arī pati persona noslēdzot līgumu.[3] Attiecīgi priekšlīgums var būt uzskatāms par personas labprātīgu privātautonomijas ierobežojumu, apliecinot vēlmi nākotnē saistīties ar noteiktu personu un radīt sev jaunas saistības, balstoties uz attiecīgā veida tiesisko darījumu. Līdz ar to, Senāts pēc būtības atzina, ka priekšlīguma neizpildes gadījumā personām rodas tiesības prasīt galvenā līguma noslēgšanu piespiedu ceļā.

Ņemot vērā, ka kopš minētā Senāta sprieduma ir pagājis vairāk nekā gads, būtu aplūkojams, kā minētās judikatūras atziņas par priekšlīguma noslēgšanas tiesiskajām sekām ir ietekmējušas tiesvedību iznākumus pirmās instances un apelācijas instances tiesas citās līdzīgās lietās. Tādējādi tiks sniegts īss ieskats par priekšlīguma mērķi, tiesu prakses izmaiņām un to, kā šīs tiesu prakses atziņas tiek piemērotas praksē.

Priekšlīguma mērķis.

Saskaņā ar Civillikuma 1541. pantu priekšlīguma mērķis ir veicināt galvenā līguma noslēgšanu, iepriekš vienojoties par tā būtiskajām sastāvdaļām. Tādēļ priekšlīguma pušu interešu aizsardzības efektivitātes būtisks priekšnoteikums ir starp pusēm jau panākta vienošanās par galvenā līguma būtiskajām sastāvdaļām. Civillikuma 1470. pants precizē, ka darījuma būtiskās sastāvdaļas ir visi tie elementi, bez kuriem paša darījuma spēkā esamība nebūtu iespējama. Piemēram, pirkuma līgumā būtiskās sastāvdaļas ir pirkuma maksa un pirkuma priekšmets, jo bez šo divu elementu identificēšanas darījumu parasti nav iespējams kvalificēt kā pirkuma līgumu un attiecīgi arī izpildīt.[4] Priekšlīguma slēgšana var būt nepieciešama gadījumos, kad puses vēlas savstarpēji saistīties, taču saistību galīgu nodibināšanu kavē faktiski vai tiesiski šķēršļi.[5]

Priekšlīgums var nodrošināt iespēju pusēm jau savlaicīgi vienoties par nodibināmo savstarpēju saistību, sniedzot ekonomisku un juridisku noteiktību, ja puses labticīgi vēlas galīgā līguma noslēgšanu.

Praksē, slēdzot priekšlīgumu, var tikt izmantota arī rokas nauda kā saistību pastiprināšanas veids, kas ir ierasta prakse darījumos ar nekustamajiem īpašumiem. Senāts ir norādījis, ka rokas nauda pilda divējādu funkciju: pierādījuma funkcija – rokas naudas došana, no vienas puses, un pieņemšana, no otras puses, ir pierādījums līguma noslēgšanai; nodrošinājuma funkcija – rokas nauda tās saņēmējam rada pārliecību, ka otra puse jau uzsāk sava pienākuma izpildi un centīsies to paveikt līdz galam.[6]  Proti, ja iespējamais pircējs var pierādīt priekšlīguma nākotnē nodomāta pirkuma līguma slēgšanai nodibināšanu, kur jau konkrēti definētas pirkuma līguma priekšmets un pirkuma maksa (vai tās noteikšanas kārtība, kas nav atkarīga no subjektīviem apsvērumiem), tad pastāv lielāka varbūtība, ka tiesvedība saistībā ar priekšlīguma izpildi un galvenā līguma (pirkuma līguma) atzīšanu par noslēgtu un tā izpildi, var rezultēties ar labvēlīgumu iznākumu pircējam. Turklāt, atsevišķos gadījumos rokas naudas nodošana var kalpot kā papildu arguments tam, ka puses, noslēdzot priekšlīgumu, ir vienojušās par pirkuma līguma būtiskajām sastāvdaļām.

Prasījumu par priekšlīguma un galvenā līguma izpildi apvienošana.

Būtisks jautājums, ko Senāts vērtēja, vai pieļaujams apvienot prasījumus par priekšlīguma izpildi ar prasījumiem par galvenā līguma izpildi. Senāts norādīja, ka nolūkā nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību ir iespējama prasījumu apvienošana, ja, pirmkārt, abi prasījumi iztiesājami starp tiem pašiem tiesību subjektiem, otrkārt, no priekšlīguma ir jābūt skaidrām galvenā līguma sastāvdaļām, vai vismaz jāspēj tās noteikt, vadoties no priekšlīguma satura, treškārt, galvenā līguma saistības izpildei jāiestājas uzreiz pēc galvenā līguma noslēgšanas. Tomēr šāda apvienošana nav attiecināma uz visiem gadījumiem, un tiesa var konstatēt arī kādus citus šķēršļus prasījumu apvienošanai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus.[7]

Konkrētajā lietā strīds bija starp pārdevēju un pircēju. Priekšlīgumā puses bija skaidri vienojušās par pārdodamo akciju skaitu un to vērtību, un nepastāvēja faktiski vai juridiski šķēršļi pircējam, kādēļ akciju pirkuma līgumu (galvenais līgums) nebūtu iespējams prasīt izpildīt priekšlīguma neizpildes un pirkuma līguma labprātīgas nenoslēgšanas gadījumā. Tādēļ, pastāvēja visi priekšnoteikumi pārdevējam (prasītājam) lūgt tiesu gan atzīt akciju pirkuma līgumu par noslēgtu, gan prasīt pirkuma maksas piedziņu.

Ņemot vērā minēto, prasījumu apvienošanas iespēja katrā gadījumā ir individuāli vērtējama, rūpīgi analizējot darījuma puses, priekšlīguma noteikumus un galvenā līguma izpildāmību. Savukārt, ja prasījumu apvienošana pirmsšķietami nav iespējama, tad jāapzinās, ka tiesas ceļā var nebūt iespējams prasīt galvenā līguma atzīšanu par noslēgtu un tā izpildi, kas var būtiski paildzināt tiesvedības procesu.

Sprieduma atziņas jaunākajā tiesu praksē.

Šobrīd Senāta praksē analizētais spriedums nav plaši citēts. Proti, kopš sprieduma sastādīšanas uz to ir atrodamas atsauces divās kasācijas instances lietās, kurās Senāts atcēla apelācijas instances tiesu spriedumus, pamatojoties uz materiālo un procesuālo normu pārākumiem. Abos spriedumos ir ietverta norāde, ka tiesai, izskatot lietu no jauna, jāņem vērā Spriedumā izteiktās atziņas par priekšlīgumu juridisko dabu.[8]

Citā lietā Kurzemes apgabaltiesa noraidīja vairāku personu prasību pret Liepājas valstspilsētas pašvaldību ar trešo personu Finanšu ministriju par īpašuma tiesību atzīšanu. Šajā lietā apelācijas instances tiesa vērtēja prasītāju vēsturiski noslēgtos darījumus un, ņemot vērā analizētajā Senāta spriedumā ietvertās atziņas, secināja, ka prasītāju noslēgtie darījumi nav uzskatāmi par priekšlīgumiem, kas dotu iespēju prasīt galvenā līguma atzīšanu par noslēgtu. Apelācijas instances tiesa atzina, ka noslēgtie darījumi uzskatāmi par cerības pirkuma līgumiem Civillikuma 2009. panta izpratnē, kas nepiešķir pircējiem prasīt līguma izpildi, ja nākotnē sagaidāmais līguma priekšmets vēl nav nonācis pārdevēja mantā. Proti, puses vēlējas iegūt īpašumā dzīvokļus ēkā, kas vēl nebija sadalīta dzīvokļu īpašumos. Tādēļ tiesas ceļā nebija iespējams konstatēt konkrēti, kāds dzīvoklis katram prasītājam pienāktos atbilstoši slēdzamajam pirkuma līgumam.[9]

Savukārt Zemgales rajona tiesa izskatīja lietu strīdā starp pircēju un pārdevēju, kurā pircējs lūdza atzīt, ka priekšlīgumam (spriedumā saukts par rezervācijas līgumu), pievienotais zemes gabala pirkuma līgums ir atzīstams par noslēgtu, uz kā pamata atzīstamas pircēja īpašuma tiesības, bet pārdevējs lūdza tiesu atzīt, ka priekšlīgums ir izbeigts.

Tiesa atzina, ka noslēgtais priekšlīgums ir izpildāms un atzīstams, ka puses ir noslēgušas pirkuma līgumu. Tiesa uzlika par pienākumu pircējam veikt pirkuma maksas samaksu, pēc kuras veikšanas, būtu atzīstamas pircēja īpašuma tiesības uz strīdus zemes gabalu. Starp pusēm bija strīds, vai pārdevēja rīcība, paziņojot par pirkuma maksas palielināšanu un pircēja nepiekrišana šādam paziņojumam rada pārdevēja tiesības izbeigt līgumu, pamatojoties uz priekšlīgumā pielīgtajām tiesībām vienpusēji izbeigt līgumu. Tiesa, interpretējot priekšlīguma noteikumus, secināja, ka priekšlīguma noteikumi neparedz, ka pārdevējam vispār būtu tiesības mainīt pirkuma maksu, tostarp līgums nenoteic pārdevēja tiesības vienpusēji izbeigt līgumu pirkuma maksas pieauguma dēļ. Tādējādi tiesa konstatēja, ka no noslēgtā priekšlīguma ir redzams, ka puses ir vienojušās par pirkuma līguma būtiskajām sastāvdaļām, kas atbilstoši iepriekš minētā Senāta spriedumā norādītājam atziņām rada pircējam pamatu tiesas ceļā prasīt galvenā līguma noslēgšanu un tā izpildi.[10]

Secinājumi.

Atbilstoši Senāta atziņām situācijā, kad puses ir noslēgušas priekšlīgumu, kurā tās ir vienojušās par galvenā līguma būtiskajām sastāvdaļām un novērsti šķēršļi galvenā līguma slēgšanai, abas puses ir tiesīgas labprātīgas saistību neizpildes gadījumā, celt prasību pret otru pusi un tiesas ceļā var prasīt galvenā līguma atzīšanu par noslēgtu un galvenā līguma izpildi. Lai arī šāda iespēja pastāv, ne vienmēr tā var būt praktiski īstenojama un izdevīga. Taču, pirmkārt, tādējādi var atzīt, ka šobrīd ir nostiprinājusies priekšlīguma nozīme Latvijas tiesību sistēmā, efektivizējot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas aizskartajai pusei ir priekšlīguma neizpildes gadījumā. Otrkārt, šīs tendences un judikatūras atziņas ir izmantojamas strīdos par nākotnē iecerētu, norunātu, taču vēl attiecīgajā brīdī nenodibinātu saistību izpildi, aizsargājot aizskarto strīdus pusi un palīdzot strīdā, kad otra puse negodprātīgi izvairās no norunāto saistību pildīšanas un abpusēji nodomāto saistību nodibināšanas.

Slēdzot priekšlīgumu, nepieciešams noteikt ne vien nepārprotami galvenās saistības būtiskās sastāvdaļas, bet arī skaidru kārtību, kā puses var rīkoties, ja tiek konstatēts, ka šķēršļi galvenā līguma noslēgšanai ir novērsti, vai savukārt, ja tie nav novērsti noteiktā termiņā vai novēršami, – kārtību, kādā puses var grozīt priekšlīgumu un galvenās saistības būtiskās sastāvdaļas, un nepārprotamas sekas šo līguma noteikumu neizpildei vai nepienācīgai (nepilnīgai vai nesavlaicīgai) izpildei.

[1] Latvijas Republikas Senāta 2023. gada 5. jūlija sprieduma lietā Nr. C29244819, SKC-19/2023, 10.5. punkts.

[2] Latvijas Republikas Senāta 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. C02043013, SKC-36/2019, 8.1. punkts.

[3] Latvijas Republikas Senāta 2023. gada 5. jūlija sprieduma lietā Nr. C29244819, SKC-19/2023, 10.4.5. punkts.

[4] Kalniņš E., Priekšlīguma saistošais spēks, 224.lpp.

[5] Turpat, 225., 226.lpp.

[6] Latvijas Republikas Senāta 2024. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. C30467822, SKC-162/2024, 11.1. punkts.

[7] Latvijas Republikas Senāta 2023. gada 5. jūlija sprieduma lietā Nr. C29244819, SKC-19/2023, 11. punkts.

[8] Latvijas Republikas Senāta 2023. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. C24086817, SKC-25/2023, 9.4. punkts; 2023. gada 27. decembra sprieduma lietā Nr. C73324321, SKC-775/2023, 12. punkts.

[9]    Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2023. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. C69333422, 10. punkts, [spriedums stājies spēkā].

[10]   Zemgales rajona tiesas 2024. gada 27. maija spriedums lietā Nr. C73455623 [spriedums stājies spēkā].