Pateicoties Senātam, šobrīd var novērot pozitīvu tiesu prakses attīstību publisko iepirkumu lietās, kurās tiek pārbaudīts pasūtītāja lēmuma – pārtraukt iepirkuma procedūru – tiesiskums.
Ja pirms gadiem desmit vienīgā iespēja sekmīgi apstrīdēt pasūtītāja lēmumu pārtraukt iepirkuma procedūru bija tad, ja pasūtītājs bija aizmirsis norādīt jebkādu lēmuma pamatojumu, nu jau tiesu prakse ir evolucionējusi tik tālu, ka tiesai (vai Iepirkumu uzraudzības birojam) ne tikai jāpārbauda, vai pasūtītāja lēmuma pamatojums ir objektīvs, bet arī – vai lēmums nepārkāpj kādu no publiskā iepirkuma tiesību pamatprincipiem.
Senāta jaunākajā judikatūrā[1] noteikts: “Senāts atzīst, ka tiesas kontroles mērķis, pēc ieinteresētās personas pieteikuma vērtējot iepirkuma procedūras pārtraukšanu, ir pārbaudīt to, vai pasūtītāja lēmums nav patvaļīgs un vai tas nepārkāpj publiskā iepirkuma tiesību normas, jo īpaši – šo tiesību pamatprincipus.”
Šajā rakstā apskatīsim jēdziena ‘objektīvs pamatojums’ saturu, konkretizēsim, kas uzskatāmi par publiskā iepirkuma tiesību pamatprincipiem, kā arī sniegsim ieskatu progresīvos un ne tik progresīvos jaunākās prakses piemēros.
Jēdziena ‘objektīvs pamatojums’ saturs
Iepirkuma procedūru un metu konkursu norises kārtības noteikumu[2] 230.punkts nosaka: “Pasūtītājs pieņem lēmumu pārtraukt izsludinātu iepirkuma procedūru vai metu konkursu šajos noteikumos un [PIL] paredzētajos gadījumos, kā arī tad, ja par to lēmusi Iepirkumu uzraudzības biroja iesniegumu izskatīšanas komisija saskaņā ar [PIL]. Citos gadījumos pasūtītājs var jebkurā brīdī pārtraukt izsludinātu iepirkuma procedūru vai metu konkursu, ja tam ir objektīvs pamatojums.”
Tiesu praksē atzīts, ka objektīvs pamatojums ir apstākļi, kas apliecina, ka ir lietderīgi pārtraukt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, ņemot vērā:
Senāta judikatūrā uzsvērts, ka iepirkuma pārtraukšanas objektīva nepieciešamība jo īpaši ir svarīga tad, ja pārtraukšana tiek apsvērta pēc tam, kad piedāvājumi jau ir atvērti, jo tieši tad var rasties kārdinājums pasūtītājam kļūt favorītiskam savos lēmumos un tikai formāli izmantot atsauces uz saimniecisku rīcības brīvību.[4] Tātad būtiska ir iepirkuma procedūras stadija, kurā pasūtītājs apsver iepirkuma pārtraukšanu.
Judikatūrā arī norādīts, ka būtiska nozīme ir iepirkuma procedūras pārtraukšanas kontekstam, proti, apstākļiem un pasūtītāja rīcībai pirms un pēc šā lēmuma pieņemšanas. Tieši pasūtītāja rīcība ļauj pārliecināties, vai lēmumā norādītais pamatojums, pat ja tas pats par sevi vispārīgi var tikt uzskatīts par objektīvu, konkrētajā gadījumā nav vienīgi formāls aizsegs kāda jau iepriekš izraudzīta pretendenta interešu nodrošināšanai.[5]
Senāts vērsis uzmanību arī uz to, ka pasūtītājam, domājot par to, kā sasniegt savas saimnieciskās vai citas intereses, un apsverot iepirkuma pārtraukšanu, vienlaikus jādomā par iepirkuma procesa kopskatu un caurskatāmību no objektīva novērotāja skatpunkta.[6]
Tātad, pat ja “uz papīra” lēmuma pamatojums izskatās objektīvs (piemēram, pasūtītājs norādījis uz nepieciešamību izdarīt grozījumus iepirkuma prasībās), tiesai tomēr jāpārbauda, vai pārtraukšanas konteksts, tostarp iepirkuma procedūras stadija, neliecina par iespējamu pasūtītāja patvaļu un favorītismu.
Publisko iepirkumu tiesību pamatprincipi
Eiropas Savienības tiesa jau 2003.gadā atzina: gadījumā, ja pasūtītājs pēc piedāvājumu pārbaudes atklāj, ka ir kļūdījies savā sākotnējā apstākļu un vajadzību novērtējumā un uzaicinājuma saturs nepieļauj tam izvēlēties ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu, tas var pieņemt lēmumu pārtraukt iepirkumu, bet šādam lēmumam ir jāatbilst Eiropas Savienības publiskā iepirkuma tiesību pamatprincipiem.[7]
Publisko iepirkumu likuma 2.pants noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt iepirkumu atklātumu, piegādātāju brīvu konkurenci, vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem, kā arī pasūtītāja līdzekļu efektīvu izmantošanu, maksimāli samazinot tā risku. Šie principi caurvij visu publiskā iepirkuma procesu un paturami prātā jebkura ar publisko iepirkumu saistītā lēmuma pieņemšanā, tātad – arī lemjot par iepirkuma procedūras pārtraukšanu.[8]
Vēl viens tiesību princips, kas judikatūrā nereti tiek piemērots publisko iepirkumu lietās, ir labas pārvaldības princips. Piemēram, 2022. gada spriedumā Antea Polska lietā Eiropas Savienības tiesa piemēroja vispārējo labas pārvaldības principu, precizējot pasūtītāja pienākumu pamatot savu lēmumu saistībā ar konfidenciālas piedāvājuma informācijas neatklāšanu.[9]
Autores ieskatā, arī lēmumam par iepirkuma procedūras pārtraukšanu jāatbilst labas pārvaldības principam. Šī principa piemērošana varētu būt aktuāla, piemēram, gadījumos, kad lēmums par iepirkuma pārtraukšanu ir “šķidri” pamatots. Vēl viena situācija, kad Iepirkumu uzraudzības birojam vai tiesai būtu pamats izvērtēt pasūtītāja rīcības atbilstību labas pārvaldības principam, ir lēmuma par iepirkuma procedūras rezultātiem (tostarp – par pārtraukšanu) paziņošana pirmssvētku laikā, kad apstrīdēšanas iesnieguma sagatavošanai ir pieejamas vien dažas darba dienas.
Prakses piemēri
Izskatot jautājumu par autobusu remontdarbu iepirkuma procedūras pārtraukšanu pēc tam, kad piedāvājumi jau bija atvērti un publiskots pretendentu finanšu piedāvājumu apkopojums, kam sekoja jaunas iepirkuma procedūras izsludināšana par tādu pašu iepirkuma priekšmetu, Senāts pievienojās iepriekšējās instances tiesai, uzskatot, ka iepirkuma pārtraukšana nebija pieļaujama:
“Saistībā ar iepirkuma procedūras pārtraukšanu situācijā, kad piedāvājumi jau atvērti, Senāta judikatūrā jau iepriekš uzsvērts, ka iepirkuma procedūras pārtraukšana pēc piedāvājumu atvēršanas, lai labotu pēc jēgas nebūtiskus trūkumus iepirkuma nolikumā, var radīt bažas par pasūtītāja rīcības motīviem un to, vai šāda pasūtītāja izšķiršanās ir godprātīga. Turklāt minētais jautājums ir ne tik daudz par to, vai pasūtītāja pamatojums patiešām ir kā formāls aizsegs citu pasūtītāja interešu nodrošināšanai, bet gan par to, vai viss apstākļu kopums konkrētā situācijā šādas bažas var radīt.
Tādējādi ir nozīme tam, cik būtiski ir iepirkuma dokumentācijā identificētie trūkumi un kāda objektīvi varētu būt to ietekme uz pretendentu loku un spēju piedāvājumus objektīvi salīdzināt. Savukārt situācijā, kad ne tikai atvērti piedāvājumi, bet jau publiskota pretendentu piedāvātā cena, minētie apsvērumi izdarāmi, vienlaikus izsverot arī to, kādu ietekmi šādos apstākļos uz netraucētu konkurenci radītu iepirkuma procedūras pārtraukšana. Lēmuma pārtraukt vai nepārtraukt iepirkumu pieņemšanā ir jānovērtē, kurš no risinājumiem radīs mazāku apdraudējumu ar publisko iepirkumu tiesību principiem aizsargātajām interesēm.
Šajā sakarā uzsverams: kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, kopienu tiesību noteikumu publisko iepirkumu jomā galvenais mērķis ir netraucētas konkurences visās dalībvalstīs nodrošināšana. Šā mērķa sasniegšanai ir svarīgi, lai līgumslēdzējas iestādes vai nu kādā šobrīd notiekošā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, vai vēlākās procedūrās neizpaustu tādu informāciju saistībā ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, kuras saturu varētu izmantot konkurences izkropļošanai.
Savukārt Senāta praksē jau iepriekš atzīts, ka cenu atklāšana pirms atkārtota analoģiska iepirkuma ir pretrunā ar piegādātāju godīgas konkurences noteikumiem, jo pretendents, sagatavojot precizēto piedāvājumu, jau zina, kāds ir otra pretendenta piedāvātais cenu līmenis pie attiecīgajām prasībām noteiktajā laikā, un attiecīgi var tam pielāgot savu piedāvājumu. Tādējādi ir saskatāms būtisks konkurences apdraudējuma risks, ja, pārtraucot vienu iepirkumu un tūlīt rīkojot tādu pašu iepirkumu atkārtoti, būtiski nemainot sākotnēji noteiktās prasības, pretendentiem tiek darītas zināmas citu pretendentu pirmajā iepirkumā piedāvātās cenas.”[10]
Senāts uzsvēra: tas vien, ka pasūtītāja norādītais iepirkuma pārtraukšanas iemesls ir objektīvs tādā nozīmē, ka tas ir balstīts objektīvos faktos un ir patiess (proti, nav aizsegs kādam slēptam pasūtītāja nolūkam), ne vienmēr ir pietiekami, lai atzītu, ka lēmums ir tiesisks. Ja pretendenta sūdzībā ir argumentēts, ka iepirkuma pārtraukšana tomēr pārkāpj publisko iepirkumu tiesību pamatprincipus, tiesai tas ir jāpārbauda.[11]
Tikmēr Iepirkumu uzraudzības biroja prakse šobrīd diemžēl atpaliek no Senāta judikatūras atziņām. Iepirkumu uzraudzības birojs nesen atteicās izskatīt iesniegumu par iepirkuma procedūras pārtraukšanas tiesiskumu apstākļos, kad pasūtītājs nolēma pārtraukt iepirkumu pēc tam, kad bija publiskojis ne vien pretendentu finanšu piedāvājumu apkopojumu, bet pilnus finanšu piedāvājumus. Iepirkumu uzraudzības birojs, ignorējot Senāta judikatūras norādi, vispār neapsvēra jautājumu par to, vai iepirkuma procedūras pārtraukšana šādā procedūras stadijā un apstākļos nav pretrunā publisko iepirkumu tiesību pamatprincipiem.[12]
Kopsavilkums
Senāta jaunākā judikatūra lietās par iepirkuma procedūras pārtraukšanas tiesiskuma pārbaudi vieš cerību, ka drīzumā tiks izskausta Latvijas iepirkumu vidē diezgan plaši pielietotā shēma – pārtraukt iepirkuma procedūru, ja vēlamais uzvarētājs nav iesniedzis saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu. Turpmāk, ja cita pretendenta sūdzībā būs norādīts arguments par publisko iepirkumu tiesību pamatprincipu pārkāpumu, Iepirkumu uzraudzības birojam vai tiesai būs jāpārbauda, vai pasūtītāja norādītais iepirkuma pārtraukšanas iemesls, pat ja tas formāli ir objektīvs, tomēr nav aizsegs kādam slēptam pasūtītāja nolūkam, un vai iepirkuma procedūras pārtraukšanas stadija pati par sevi nav šķērslis pārtraukšanas lēmumam.
_____________________
[1] Senāta 2023.gada 10.novembra spriedums lietā SKA-211/2023, 9. punkts.
[2] Ministru kabineta 2017.gada 28.februāra noteikumi Nr. 107.
[3] Senāta 2022.gada 10.maija spriedums lietā Nr. SKA-471/2022, 25.punkts.
[4] Senāta 2017.gada 28.februāra spriedums lietā Nr. SKA-706/2017, 20.punkts
[5] Senāta 2017.gada 13.marta spriedums lietā Nr. SKA-682/2017, 5. un 13.punkts. Skat. arī, piem., Senāta 2017.gada 24.maija spriedumu lietā SKA-246/2017, 14., 15.punkts.
[6] Senāta 2017.gada 10.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-187/2017 (A420385914) 10.punkts; Senāta 2022.gada 10.maija sprieduma lietā SKA-471/2022 25.punkts.
[7] Eiropas Savienības tiesas 2003.gada 16.oktobra rīkojums lietā C-244/02, Kauppatalo Hansel, 36.punkts.
[8] Senāta 2023.gada 10.novembra spriedums lietā SKA-211/2023, 8.punkts.
[9] Eiropas Savienības tiesas 2022.gada 17.novembra spriedums lietā C-54/21, Antea Polska, 66.punkts.
[10] Senāta 2023.gada 10.novembra spriedums lietā SKA-211/2023, 14.punkts.
[11] Turpat.
[12] Iepirkumu uzraudzības biroja 2024.gada 14.oktobra lēmums Nr. 4-1.5 (nav publiskots, tiesvedībā).
Marts 14, 2025 Debora Garanča, Partnere
Ielādēt vēl
Ielādēt vēl
Ielādēt vēl
