Publikācija

Lojalitātes atlaides un diskriminējošas cenas pašas par sevi vairs nav uzskatāmas par kaitīgām konkurencei, pat ja tās piemēro dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums.

Agrāk Eiropas Savienības (ES) konkurences tiesībās valdīja pārliecība, ka dominējošs uzņēmums ir kā zilonis trauku veikalā – ikkatra kustība ir bīstama. Tāpēc, ja tika konstatēts, ka dominējošs uzņēmums piemēro saviem klientiem lojalitātes atlaides vai atšķirīgas cenas, tad Eiropas Komisijai nebija jāpierāda šādas rīcības iespējamā kaitīgā ietekme uz konkurenci (tā tika prezumēta) un varēja uzreiz ķerties pie naudas soda aprēķina. Eiropas Savienības tiesa mainīja šo pieeju ar 2017.gada Intel lietas spriedumu (C-413/14 P) un apstiprināja Intel atziņu pareizību 2018.gadā MEO lietā (C-525/16). ES konkurences tiesības tagad atsakās sodīt ziloni, ja tas pakustējies dabisku nepieciešamību dēļ un skāde nav liela jeb, konkurences tiesību valodā runājot, pieprasa no Eiropas Komisijas iespējamo kaitīgo seku izvērtējumu.

Latvijas konkurences tiesībās tagad aktuāls ir jautājums, vai spēkā ir Konkurences padomes atziņas Knauf lietā, kur Knauf un Norgips tika noteikts EUR 1.3 miljonu naudas sods par lojalitātes atlaižu piemērošanu no 2009.gada līdz 2014.gadam saviem lielākajiem klientiem Depo, TNK, Rautakesko, Optimera un Krūza ģipškartona iepirkumam.

Intel lieta: lojalitātes atlaides nav per se konkurenci kropļojošas

Eiropas Komisija 2009.gadā uzlika Intel Corp. EUR 1.06 miljardu lielu sodu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, laika periodā no 2002.gada līdz 2007.gadam piemērojot lojalitātes atlaides saviem klientiem Dell, HP, NEC un Lenovo par x86 centrālo procesoru jeb tā saucamo datora smadzeņu iegādi. Atlaides tika piemērotas ar nosacījumu, ka šie klienti visus vai gandrīz visus sev nepieciešamos x86 centrālos procesorus iepirks no Intel. Lieta tika ierosināta uz Intel vienīgā konkurenta AMD sūdzības pamata. Noteiktais sods tolaik bija rekordliels.

Vispārējā tiesa 2014.gadā noraidīja Intel pārsūdzību un apstiprināja Eiropas Komisijas pieeju, ka lojalitātes atlaides automātiski liekamas dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas kategorijā un nav nepieciešams izvērtēt lietas īpašos apstākļus vai atlaižu ietekmi uz konkurenci tirgū. Vispārējā tiesa vadījās no iepriekšējās judikatūras, kur, pirmkārt, tika izdalīta cenu noteikšanas prakse un ne-cenu noteikšanas prakse un atlaides piekrita ne-cenām. Otrkārt, atlaides tika iedalītas trīs kategorijās: a) apjoma atlaides, kuras tika prezumētas kā tiesiskas, b) lojalitātes vai ekskluzivitātes atlaides, kuras tika prezumētas par prettiesiskām, un c) citas atlaides, kurām bija nepieciešams iespējamo kaitīgo seku izvērtējums.

Taču Eiropas Savienības tiesas virspalāta 2017.gada 6.septembrī atcēla Vispārējās tiesas spriedumu. Eiropas Savienības tiesa atzina, ka dominējošiem uzņēmumiem ir tiesības iesaistīties “normālā konkurencē” un ka “normāla konkurence” var pēc definīcijas novest pie mazāk efektīvu vai patērētājiem mazāk pievilcīgu konkurentu izstumšanas no tirgus vai to tirgus daļu samazināšanas. Eiropas Savienības tiesa atkāpās no mākslīgā iedalījuma cenu un ne-cenu noteikšanas praksēs un noteica, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 102.pants aizliedz dominējošiem uzņēmumiem īstenot tādu cenu noteikšanas praksi (arī atlaides), kam ir izslēdzošs efekts uz konkurentiem, kuri ir tikpat efektīvi kā pats dominējošais uzņēmums (AEC jeb ‘tikpat efektīva konkurenta’ tests). Ja dominējošais uzņēmums argumentē, ka tā piemērotajām atlaidēm nevar būt konkurenci ierobežojošas sekas un, jo īpaši, tirgus noslēgšanas efekts, tad Eiropas Komisijai, pirms piemērot sodu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ir jāizvērtē visi lietas apstākļi, tostarp, dominējošā stāvokļa apmērs, tirgus daļa, ko ietekmē apstrīdētā rīcība, atlaižu piešķiršanas nosacījumi un kārtība, to ilgums un apmērs. Komisijai arī jāizvērtē, vai dominējošajam uzņēmumam bija stratēģija izslēgt no tirgus konkurentus, kuri ir vismaz tikpat efektīvi.

MEO lieta: arī atšķirīgas cenas nav per se konkurenci kropļojošas

Televīzijas pakalpojumu sniedzējs MEO sūdzējās Portugāles konkurences iestādei, ka autoratlīdzību iekasēšanas biedrība GDA ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, piemērojot atšķirīgus tarifus audio vizuālā materiāla izmantotājiem. Proti, MEO piemēroti augstāki tarifi nekā tā konkurentam un tādējādi MEO nostādīts neizdevīgos konkurences apstākļos. Konkurences iestāde lietu izbeidza bez rezultāta, jo nesaskatīja, ka atšķirīgie tarifi būtu negatīvi ietekmējuši konkurenci konkrētajā tirgū. Iestāde ņēma vērā, ka tarifu atšķirība bija neliela un ka MEO tirgus daļa iespējamā pārkāpuma periodā pieauga.

Pēc MEO pārsūdzības Portugāles tiesa vērsās Eiropas Savienības tiesā ar prejudiciālajiem jautājumiem. Eiropas Savienības tiesa 2018.gada 19.aprīļa spriedumā piemēroja šai lietai par diskriminējošām cenām Intel lietas atziņas. Tiesa noteica, ka dominējoša piegādātāja atšķirīga attieksme pret klientiem, kuri konkurē savā starpā lejupējā tirgū, var tikt uzskatīta par ļaunprātīgu vien tad, ja šāda diskriminācija var novest pie konkurences kropļošanas. Neizdevīgāki apstākļi kādam no lejupējā tirgus konkurentiem paši par sevi vien nenozīmē, ka noticis konkurences kropļojums. Pēc analoģijas ar Intel spriedumu, tiesa norādīja, ka konkurences iestādei vai tiesai, kas piemēro LESD 102.pantu, jāņem vērā visi lietas apstākļi un jāizvērtē dažādi faktori kā spēka pozīcijas sarunās par cenām, cenu noteikšanas nosacījumi un kārtība, atšķirību ilgums un apmērs, kā arī tas, vai dominējošajam uzņēmumam bijusi stratēģija izslēgt klientu, kurš ir vismaz tikpat efektīvs kā tā konkurenti (AEC tests). Tiesa norādīja, ka tā saucamajās otrās pakāpes cenu diskriminācijas lietās, t.i., kad dominējošais uzņēmums pats nedarbojas lejupējā tirgū un nav savu klientu konkurents, dominējošajam uzņēmumam principā nav ekonomiskas intereses izslēgt savu klientu no lejupējā tirgus.

Ietekme uz Latvijas konkurences tiesībām un Knauf lieta

Konkurences padomei un Latvijas tiesām ir saistošas Eiropas Savienības tiesas spriedumu atziņas lietās, kurās tieši piemērojams LESD, t.i., kad izvērtējamai dominējošā uzņēmuma rīcībai var būt ietekme uz tirdzniecību starp ES dalībvalstīm. Ja Konkurences padome izmeklē lietu tikai par Konkurences likuma 13.panta iespējamo pārkāpumu, teorētiski tā var izvairīties no Intel un MEO spriedumu atziņu piemērošanas, jo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas lietās dalībvalstis ir tiesīgas piemērot stingrākus noteikumus nekā ES. Tomēr tāda pieeja būtu stipri apšaubāma, jo Eiropas Savienības tiesas atziņas pamatotas ar ekonomikas zinātnes apsvērumiem, nevis tiesībpolitisku izšķiršanos.

Tāpēc aktuāls ir jautājums, vai turpmākajā praksē Konkurences padome atkāpsies no savām 2016.gada atziņām Knauf lietā, ka: (i) lojalitāti veicinošas atlaižu sistēmas piemērošana, ja to dara dominējošs uzņēmums, jau pati par sevi ir konkurenci ierobežojoša, un (ii) AEC testa piemērošana nav priekšnoteikums dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšanai. Šīs Konkurences padomes atziņas ir tiešā pretrunā ar Eiropas Savienības tiesas atziņām Intel lietā. Diemžēl tiesvedība par Konkurences padomes lēmumu Knauf lietā tika izbeigta ar 2017.gada 16.jūnija administratīvo līgumu starp pusēm, nesagaidot Eiropas Savienības tiesas spriedumu Intel lietā nepilnus trīs mēnešus vēlāk. Knauf tika piemērots 10% naudas soda samazinājums no EUR 1.3 miljoniem uz 1.2 miljoniem.