Publikācija

Biznesā tāpat kā dzīvē ir izvēles un iespējas. Ja dzīvē iespējas un izvēles ir atkarīgas no dažādu apstākļu sakritības un saistāmas ar cilvēka rīcību, tad biznesā iespējas izvēlēties var nostiprināt arī līgumiski, slēdzot opciju līgumus.

Opcijas un opciju līgumi biznesa pasaulē zināmi jau sen, tomēr tie tiek izmantoti samērā šaurā lokā; visbiežāk – akcionāru un dalībnieku līgumos, nekustamā īpašumu darījumos un finanšu instrumentu tirdzniecībā.

Plašāku popularitāti opcijas guvušas kā darbinieku motivēšanas un atalgošanas rīks. Kopš 2021. gada sākumā, kad spēkā stājās grozījumi Komerclikumā un Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā, ir tikusi atvieglota kapitāldaļu opciju jeb akciju opciju (stock options) piešķiršana arī sabiedrību ar ierobežotu atbildību (“SIA”) darbiniekiem, valdes un padomes locekļiem, paredzot izņēmumus nodokļu samaksā.

Ņemot vērā, ka arvien vairāk darbinieki kļūst par uzņēmumu mazākumdalībniekiem, svarīgi atzīmēt, ka opcijas un opciju līgumus var izmantot arī citās situācijās, turklāt, piemērojot finanšu un nekustamo īpašumu nozarēs īstenoto praksi.

Iespēju līgums

Tā kā opciju līgumi ir saistīti ar iespēju nevis pienākumu, tie noder līgumattiecībās, kuras vērstas uz nākotnes iespējām vai notikumiem. Ņemot vērā, ka līgumu pusēm ir brīvas tiesības izvēlēties savu attiecību noregulējumu, opciju līgumi paver iespējas pieskaņot notikumus, secību, laiku un cenu darījuma priekšmetam.

Saistību tiesībās opcija ir ar līgumu nosacītā vienas puses tiesība un iespēja izvēlēties saistības izpildes veidu, apjomu, radot otrai vai citām līguma pusēm attiecīgus pienākumus, vai atteikties no tās izpildes, ievērojot nosacījumus, par kuriem ir iepriekšēja vienošanās.

Opciju veidi

Opciju līgumu veidi daļēji izriet no finansēs lietotajiem atvasināto finanšu instrumentu (derivatīvu) nākotnes darījumiem (futures), kas paredz divu veidu iespēju līgumus jeb opcijas:

1) “Call” opcijas pircējam dod tiesības iegādāties noteiktu aktīvu par noteiktu cenu;

2) “Put” opcijas pircējam dod tiesības pārdot noteiktu aktīvu par noteiktu cenu.

Piebilstams, ka šīs opcijas var arī pārdot – “Call” opcijas pārdevējs uzņemas saistību pārdot noteiktu aktīvu par noteiktu cenu, bet “Put” opcijas pārdevējs uzņemas saistību iegādāties noteiktu aktīvu par noteiktu cenu.

Nekustamo īpašumu jomā opciju līgumam ir zināma līdzība atsevišķos aspektos ar cerību pirkuma līgumu vai atpakaļpirkuma līgumu, kad nekustamā īpašuma īpašnieks var piešķirt pircējam iespēju nopirkt noteiktu īpašumu (vai pat vēl dabā neeksistējošu) par noteiktu cenu, noteiktā laikā, turklāt paredzot, ka īpašniekam ir pienākums pārdot, bet pircējam noteiktā laikā ir izvēle nevis pienākums pirkt vai pēc tam izvēle pārdot īpašumu atpakaļ.

Tāpat opcijas izmanto dalībnieku un akcionāru līgumos, kad nepieciešams paredzēt, ka dalībnieki vai akcionāri savstarpēji var iegūt vai atsavināt savas kapitāldaļas, kad iestājas vai pastāv reāla iespēja, ka iestāsies noteikti notikumi.

Call un put opcijas dalībnieku līgumos

Call un put opcijas dalībnieku un akcionāru līgumos izmanto situācijās, kad, piemēram, īpašnieks piekrīt pārdot daļu no uzņēmuma jaunajam pircējam, vienlaikus piekrītot palikt uzņēmuma dalībnieks uz noteiktu laiku un uz saskaņotiem noteikumiem. Galvenais iemesls šādiem noteikumiem ir sniegt pircējam komfortu un pārliecību, ka būs iespēja mācīties no esošā dalībnieka un iegūt pieredzi uzņēmuma pārvaldei.

Tāpat ir situācijas, kad mazākumdalībnieks ir arī uzņēmuma vadītājs, kurš vēlas palikt savā pozīcijā, bet uzņēmums tiek pārdots un ar jauno pircēju tiek saskaņota iespēja mazākumdalībniekam iegūt papildus uzņēmuma daļas, ja iestājas kādi labvēlīgi finanšu vai citi noteikumi.

Šāda vienošanās ir dokumentēta dalībnieku (akcionāru) līgumā, kurā ir izklāstīti šādi pārejas noteikumi. Lai nodrošinātu dalībniekiem garantētu izejas (exit) stratēģiju, līgumā var ietvert noteikumus, kas ļaus pircējam “aicināt” (call) pārdevēju pārdot savas daļas un ļauj pārdevējam “nodot” (put) savas akcijas pircējam pēc norunātā perioda, kas nodrošina noteiktību abām pusēm.

Call opcija ļauj pircējam “pieprasīt” pārdot daļas viņam saskaņotā laikā nākotnē. To dažkārt var noteikt nozīmīga notikuma gadījumā (jauni tirgi, atļauju iegūšana, pārdošanas apjomi utml.), nevis noteiktā datumā.

Līdztekus tam pircējs var iekļaut arī “nomināciju” savā call opcijas līgumā izvirzīt trešo pusi kā pircēju.

Put opcija ļauj pārdevējam mudināt pircēju pirkt atlikušās daļas par noteiktu cenu noteiktā datumā nākotnē.

Lai izvairītos no strīdiem, jāņem vērā vairāki faktori:

• Kāds apstāklis rada opcijas izmantošanas brīdi (trigger);
• Kad opcija beidzas vai nav vairāk izmantojama;
• Formula, lai aprēķinātu pārdošanas cenu vai fiksēta cena;
• Nodokļu riski;
• Vai opcija ir izmantojama visa uzreiz vai var tikt sadalīta daļās (tranches);
• Vai opcija nekonkurē ar pirmpirkuma tiesībām vai citiem aizliegumiem uzņēmuma statūtos;
• Vai jāparedz citu dalībnieku pirmpirkuma vai citu tiesību obligāts atteikums (waiver).

Citas opcijas

Tāpat pastāv arī šādi opciju līgumi:

1) Abpusējā opcija (Cross option) – kad pircējs iegūst call opciju vienā uzņēmumā un pārdevējs pretī iegūst put opciju citā uzņēmumā. Šāda opcija ir īstenojama, kad pastāv divi uzņēmumi, kuri ir savstarpēji finansiāli vai stratēģiski saistīti. Abpusējo opciju var izmantot nodrošinot uzņēmuma pēctecību, ja kāds no dalībniekiem aiziet mūžībā. Mantiniekiem var tikt piešķirtas call un put opcijas sadarbībā ar citu noteiktu dalībnieku;

2) Atgriezeniskā opcija (Reverse option) – biežāk piemērojama nekustamo īpašumu darījumos, kad paredzēts, ka pircējs iegūst daļu no īpašuma tālākpārdošanas vērtības. Ar atgriezenisko opciju pārdevējs nodrošinātu, ka iegūtu tiesības atpirkt īpašumu, kad pircējs nav spējis īpašumu attīstīt un pārdot dārgāk;

3) Akciju turēšanas atpakaļopcija (Reverse vesting option) – tipiski izmantota jaunu uzņēmumu dibinātāju motivēšanai, kad tiek piesaistīts investors. Līdzīgi kā ar darbinieku opcijām tiek noteikti kritēriji daļu iegūšanai, bet akciju turēšanas atpakaļopcijā jauna uzņēmuma dibinātājs uzņēmuma daļas saņem uzreiz ar nosacījumu, ka investors tās var atpirkt noteiktā laika periodā, ja nepiepildās noteiktie kritēriji. Investora atpirkšanas opcijas procentuāli samazinās līdz ar noteiktu laiku vai kritēriju izpildi.

Secinājumi

Opciju līgumi nodrošina pielāgojamus risinājumus mainīgajā biznesa vidē, nodrošina papildus iespējas pārdevējiem un pircējiem, iespējas palielināt finanšu ieguvumus investoriem un mazākumdalībniekiem, kā arī iespējas motivēt darījuma puses. Opciju līgumi var noderēt arī darījumos, kad var iestāties negatīvi scenāriji vai nepiepildīties gaidītais rezultāts. Efektīvi īstenojot opciju līgumus, uzņēmumu dalībnieki var sasniegt stratēģiskus mērķus un plānot dažādus izejas (exit) scenārijus.

Par iespējām un stratēģijām kā izmantot opciju mehānismus sazinieties ar VILGERTS partneri un korporatīvās prakses vadītāju Reini Sokolovu ([email protected]).