Publikācija

Jurista Vārds | 2020 /  Nr.8 (1118)

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa 2020. gada 18. februārī nolasīja saīsināto spriedumu Zolitūdes traģēdijas krimināllietā, būvinženieriem Ivaram Sergetam piespriežot sešu gadu cietumsodu, kā arī uz pieciem gadiem aizliedzot ieņemt savu amatu, atstājot spēkā arī viņam piemērotos drošības līdzekļus, savukārt pārējos krimināllietā apsūdzētos attaisnojot. Vienlaikus ar spriedumu tiesa pieņēmusi arī divus blakuslēmumus: vienu – par to, ka prokurori nepienācīgi pildījuši savus pienākumus, veicot uzraudzību pirmstiesas izmeklēšanā, kā arī uzturot valsts apsūdzību tiesā, otru – ar aicinājumu prokuratūrai lemt par kriminālprocesa uzsākšanu pret sabrukušās ēkas kopņu ražotāja, nu jau likvidētā SIA “Vikom Industries”, bijušajām amatpersonām un darbiniekiem.

Jānis Kubilis “Jurista Vārdam” sniedza šādu viedokli:

“Kā zināms, pilns tiesas spriedums vēl nav pieejams un attiecīgi par sprieduma motīviem formulēt argumentētu viedokli ir grūti, kā arī būtu jāizvairās no tiesas sprieduma vai pieņemto blakus lēmumu kritikas, it īpaši publiskajā telpā. Taču jautājums, vai ir sasniegts (ja vispār ir bijis iespējams sasniegt) krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, ir aktuāls, kas liek domāt par, iespējams, nepieciešamām izmaiņām tiesiskajā sistēmā. Protams, svarīgi atcerēties, ka pirmās instances tiesas spriedums nav stājies un, visticamāk, nestāsies spēkā, jo ir paredzama lietas izskatīšana apelācijas un kasācijas instances tiesā. Taču jau šobrīd publiski izskanējušie viedokļi un vērtējumi vismaz liek domāt par to, vai nav nepieciešamas izmaiņas gan attiecībā uz būvniecības procesa dalībnieku, tajā iesaistīto personu kriminālatbildības regulējumu, procesuāliem aspektiem, tiesību piemērošanas praksi un citiem jautājumiem. Tādēļ, lai arī šobrīd ir pāragri spriest par to, vai vispār un kādā mērā kuras personas rīcība ir novedusi pie šāda lietas iznākuma šajā lietā, bet domāt un diskutēt par pilnveidojumiem ir vērts.

Viens no publiskajā telpā izskanējušajiem pārmetumiem saistīts ar lietas izskatīšanas tiesā ilgumu. Apjomīgu un sarežģītu lietu gadījumā, kurās ir daudzi procesa dalībnieki, lietas iztiesāšana neizbēgami ir ilga, tam iemesls nav saistāms ar tiesas, valsts apsūdzības uzturētāja vai aizstāvja nepienācīgu vai negodprātīgu rīcību. Procesa ātrums nav un nevar būt pašmērķis vai iemesls liegt procesa dalībniekiem izlietot to tiesības. Taisnīgs lietas iznākums ir daudz būtiskāks, ko būtu iespēju robežās jāvar nodrošināt saprātīgā termiņā. Cits jautājums, protams, saistīts ar to, ka lietas apjomu vismaz daļēji var palielināt dokumenti, kam nav nekādas saistības ar inkriminētajiem nodarījumiem un apsūdzību. Arī negodprātīga vai nepamatota procesuālo tiesību izmantošana nebūtu pieļaujama, kā arī šādas rīcības nepieļaušana un novēršana sekmētu ātrāku lietas izskatīšanu, ko gan var censties sasniegt.

Komentējot spriedumu, norādīts arī uz to, ka atbilstoši attiecīgajā laikā spēkā esošajam normatīvajam regulējumam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu sastāvs nebija konstatējams.

Tiesai kā tiesību piemērotājam šādā gadījumā jārīkojas noteiktā normatīvajā ietvarā, kura izmaiņas ir likumdevēja kompetencē. Lai arī Būvniecības procesa regulējums un Krimināllikuma 239. pants ir ticis pilnveidots t.s. Zolitūdes traģēdijas seku ietekmē, tomēr personu loks, kuru interesēs notiek būvniecība, kuras kontrolē un ietekmē to, gūst vai plāno gūt labumu no būvniecības ieceres realizācijas un ir citādi iesaistītas, piemēram, trešās grupas būves vai daudzdzīvokļu ēkas būvniecībā, ir daudz plašāks. Minētie apsvērumi atsevišķos gadījumos attaisnotu, pirmkārt, konkrētu pienākumu noteikšanu un attiecīgu normatīvā regulējuma papildināšanu, otrkārt, sodīšanu par šādu pienākumu neizpildīšanu, proti, attiecīgas bezdarbības kriminalizēšanu. Gan no būvniecības procesa regulēšanas, gan cietušo aizsardzības perspektīvas raugoties, nebūtu pieļaujama situācija, ka vienas personas kļūda var radīt līdzīgas situācijas un sekas nākotnē un neviens, izņemot šo personu, netiek sodīts, kā arī cietušajiem jāsamierinās ar iespēju piedzīt tiem piespriesto kaitējuma kompensāciju no šīs fiziskās personas. Kļūdas jebkura cilvēka rīcībā ir iespējamas, bet ir svarīgi nodrošināt normatīvu bāzi efektīvai kontroles sistēmai, lai kļūdas pienācīgi un savlaicīgi tiktu pamanītas un novērstas, nosakot tās piemērošanu un skaidras atbildības robežas, pretējā gadījumā var diskutēt par to, vai būvniecības ieceres realizācijas ieguvumi vispār attaisno ar to saistītos riskus un apdraudējumu. Būvniecības procesa regulējuma pilnveidošanā ievērojams progress ir sasniegts, taču tādu personu, kuras gūst vai plāno gūt labumu no būvniecības ieceres realizācijas, kuru griba, izvēles vai kontroles tiesības un iespējas lielā mērā ietekmē būvniecības procesu vai pat atsevišķos gadījumos liek meklēt lētākus, ātrākus risinājumus, kas viss var radīt eventuālu personu drošības un dzīvības apdraudējumu, atbildības noteikšana un pilnveidošana ir vismaz diskusijas vērta, lai arī tam nav varbūt tiešas saistības ar minēto pirmās instances tiesas spriedumu t.s. Zolitūdes krimināllietā.

Neatkarīgi no tā, kāds spriedums stāsies spēkā šajā lietā un cik tas taisnīgs un pamatots tas šķitīs procesa dalībniekiem, pirmās instances tiesas spriedums t.s. Zolitūdes traģēdijas krimināllietā ir aizsācis nozīmīgu diskusiju par to, vai nav nepieciešami tiesiskās sistēmas uzlabojumi un pilnveidojumi papildus jau šajā ziņā paveiktajam, lai nākotnē, pirmkārt, līdzīgas situācijas neatkārtotos, otrkārt, lai atbildīgās personas tiktu notiesātas un atbilstoši sodītas, treškārt, lai arī cietušo tiesības saņemt kompensāciju tiktu pienācīgi un efektīvi aizsargātas. Jācer, ka šādās diskusijās tiks uzklausītas arī personas, kuru intereses varētu tikt skartas, kas arī nebūtu nepamatoti aizskaramas, un diskusijas novedīs pie praktiska rezultāta, no kā nākotnē iegūs sabiedrība kopumā.”